Par krustnagliņu dzimteni tiek uzskatītas Indonēzijas salas, kurš šis garšaugs ticis turēts par svētu. Smaržīgajām nagliņām ir gana sena vēsture – ap 600. gadu nevienam neienāca prātā tās likt pie ēdiena, jo krustnagliņas tika uzskatītas par vienu no spēcīgākajām narkotikām. Savukārt citos laikos tās izmantoja kā medicīnisku līdzekli gandrīz pret visām kaitēm.
Pie mums visspēcīgāk kanēļa smaržu var just Ziemassvētkos, kad tas tiek izmantots gan saldo ēdienu gatavošanai, gan dzērieniem gan arī pakots dāvanās. Īstenībā šī garšviela nav paredzēta tikai svētkiem un tikai saldajiem ēdieniem, izrādās, to itin labi var izmantot arī gaļas ēdienu un pikantu sautējumu pagatavošanai. (vairāk…)
Dīvainais garšaugs ingvers pasaulē ir pazīstams jau diezgan sen. Par tā dzimteni uzskata Centrālo un Dienvidāziju, taču šobrīd to audzē visur, kur valda tropu klimats. Augs zied ar skaistiem ziediem, taču par pašu vērtīgāko tiek uzskatīta šī auga sakne. To lieto uzturā, enerģijas uzturēšanai un veselības uzlabošanai. (vairāk…)
Sojas mērcei ir apmēram 2500 gadus sena vēsture. Mērce ir cēlusies no Ķīnas, taču šobrīd to pazīst un izmanto visā pasaulē. Tāpat kā jebkuru garšvielu vai ēdienu, arī šo mērci gatavo un pasniedz dažādos veidos un variācijas. Mūsdienu sojas mērces gatavo vārītas sojas pupiņas inficējot ar pelējuma sēnīti, pēc 2 dienām pievienojot sāli un piparus un turpmākos 2 gadus turot koka mucās. Pēc diviem gadiem mērci filtrē un pilda pudelītēs.
Čīlī piparus izmanto dienvidzemju ēdienos - galvenokārt Dienvidamerikas un Āzijas valstu virtuvēs. Pasaulē ir sastopamas aptuveni 200 dažādu aso piparu šķirnes, kas pēc nogatavošanās iegūst dažādas nokrāsas – dzeltenu, zaļu, sarkanu, brūnu, oranžu un pat zilganu. Čilī pipars ir arī veselīgs - tas satur daudz C vitamīna un ir lielisks līdzeklis pret saaukstēšanos. (vairāk…)
Ķiploks kā garšaugs cilvēcei ir pazīstams jau vairāk kā 7000 gadu. Tā vērtība ir dažādi interpretēta jau sen – tas ticis uzskatīts par lielisku līdzekli pret vampīriem, par labu ārstniecības līdzekli un tikai tad – garšaugu kulinārijā. Mūsdienās, kad daļa sabiedrības izjūt zināmu skepsi pret vampīriem un ļaunām parādībām, lielākoties tas tomēr tiek saistīts ar ēst gatavošanu. (vairāk…)
Izopam, kā jau lielākajai daļai garšaugu, piemīt gan dziednieciskās, gan kulināriskās īpašības. Grieķi to kopā ar medu izmantoja kā pretklepus līdzekli, tā tvaikus pret mandeļu iekaisumu, kā kompreses acu gaišumam, savukārt mūki no tā brūvēja liķierus. Mūsdienās tomēr mēs to vairāk izmantojam ēdiena garšas dažādošanai un izcelšanai.
Gurķumētras kā garšauga labās īpašības tiek izmantotas salīdzinoši nesen, agrāk šim augam vairāk tika novērtētas tā dvēseles dziedēšanas īpašības. Kā jau nosaukums saka priekšā – gurķumētra garšo pēc gurķiem. Ja to paberzīsiet rokās, tad tā aromāts nedaudz sāks atgādināt sīpola vai pat zivs smaržu, taču pēc pievienošanas ēdienam, šīs nianses izzūd.
Eļļa savienojumā ar labu ēdienu ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti. Tā ir izmantojama gan kā enerģētiskā uzturviela, kā ārstniecības līdzeklis, gan arī kā skaistumkopšanas līdzeklis. Eļļas kvalitāte ir atkarīga no daudziem faktoriem – kurā reģionā iegūta, kāds ir bijis ieguves veids, kā sagatavota un kā uzglabāta. (vairāk…)
Timiāns ir nācis no Vidusjūras zemēm un īpaši iecienīts ir itāliešu virtuvē, taču arī mēs Latvijā to labi pazīstam un izmantojam. Visbiežāk izplatītais ir dārza timiāns un citrontimiāns. Abus šos veidus viegli var atšķirt, paberzējot garšauga lapiņas plaukstā, – parastā timiāna aromāts ir ass un nedaudz atgādina krustnagliņas un majorānu, savukārt citrontimiāns smaržo pēc citrona. Timiāns ir garšaugs ar ļoti spēcīgu aromātu un garšu, tāpēc ir jāuzmanās ar tā lietošanu. Pārmērības gadījumā ēdiens garšos pēc pelējuma. (vairāk…)
Kategorija: Garšvielas un Garšaugi | 3 komentāri »